Sausie egļu meži sastopami līdzenumos un paugurainēs ar auglīgām mālsmilts un smilšmāla augsnēm. Meža veida nosaukums ir mānīgs, jo visbiežāk egles veido mistrojumu ar citām sugām, nereti līdzīgās attiecībās. Auglīgākās vietās tās ir apse, bērzs, osis, ozols, baltalksnis, smilšainākās vietās – bērzs. Raksturīga šo mežu iezīme ir ēnainums. Lielākoties tie ir mitrāki nekā sausie priežu meži, un, atšķirībā no sausiem priežu mežiem, dabiski ugunsgrēki slapjos egļu mežos notiek ārkārtīgi reti.
Biežāk šos mežus ietekmē vējš, kura darbības rezultātā tiek izgāztas lielākas vai mazākas koku grupas. Atbrīvotajās vietās notiek gan gaismas prasīgo, gan ēncietīgo koku sugu ieaugšana. Lielā noēnojuma dēļ izdzīvo tikai neliels skaits bērzu un apšu, toties jaunā egļu paaudze attīstās ļoti labi. Ilgstošā periodā, notiekot pakāpeniskai neliela mēroga koku izkrišanai, sausos egļu mežos veidojas dažāda vecuma audzes.
Slapjie egļu meži sastopami auglīgās, taču pārpurvotās ieplakās starp pauguriem, arī līdzenumos vājas dabiskās noteces apstākļos. Zemsedzē redzamas sūnas, bieži arī mētras un krūkļi.
Slapjie egļu meži ir pastāvīgi mitri un ēnaini un ir maz pakļauti krasām dabas apstākļu ietekmēm. Raksturīgākais šo mežu dabiskais pārveidotājs ir vējš, arī konkrētu kukaiņu sugu fona populāciju pieaugums un tam sekojošā egļu nokalšana. Šie faktori veicina relatīvi nelielu atvērumu veidošanos, kuros zemsedzes sugu sastāvs visbiežāk nemainās, tāpat kā nenotiek aizaugšana ar pameža krūmiem. Dažādos laikos atvērumos notiek eglīšu iesēšanās, un apstākļiem raksturīgi augšana norit lēni. Slapjā egļu mežā koku vecuma struktūra audzes robežās ir līdzīga kā sausā egļu mežā.
