Papes ezers

Makšķerēšanas iespējas Apskates objekts

Papes ezers ir aizaugošs lagūna tipa ezers ar sāļūdens veģetāciju. Tas atrodas piejūras zemienē, mazāk kā viena kilometra attālumā no Baltijas jūras, veidojies pēc beidzamā ledus laikmeta. Ezera kopējā platība ir 2985 ha, garums 8,3 km, platums līdz 3,2 km, augstums virs jūras līmeņa - 0,1 m. Ezers ir ļoti sekls, vidējais dziļums 0,5 m. Krasta līnijas garums – 40,4 km. Ezerdobe ir liela un sekla, lielākais dziļums ir ap 2 m. Dziļākās vietas atrodas ezera austrumu daļā pret Kalnišķiem un Bruvšīvtiem, kā arī pret Līgupes ieteku ezerā. Ezera dibens pārsvarā līdzens, ar biezu dūņu slāni, gultne gandrīz vienlaidus pārklāta ar 0,5 m biezu dūņu slāni.

Ap ezeru izveidota dabas taka, kas aicina 32 km garā pārbaudījumā apkārt Papes ezeram. Lai makšķerētu Papes ezerā, nepieciešama īpaša licence

 

Zivju fauna 

Papes ezera zivju fauna ir daudzveidīga, raksturīga sekliem piejūras lagūnveida ezeriem, kuros nonāk iesāļie ūdeņi no Baltijas jūras. Tajā konstatētas 12 zivju sugas – līdaka, plaudis, līnis, sudrabkarūsa, rauda, vīķe, ausleja un citas. No jūras uz ezeru migrē laši, taimiņi, zuši un ālanti. Papes ezers interesants ir ar to, ka šeit sastopamas arī zivis, kuras parasti dzīvo tikai jūrā. Papes kanālā konstatētas 16 zivju sugas, tostarp arī viena no Eiropas Savienībā aizsargājamām zivju sugām: spidiļķis. Domājams, ka samērā neliela populācija mīt arī Papes ezerā. Turpat ir konstatēts arī platspīļu vēzis, kurš ir Eiropas Savienībā aizsargājama vēžu suga. Ietekme ūdens apmaiņā ir jūras ūdeņiem, kas, ieplūstot regulāri ezerā, veido īpatnējo lagūnas tipa ezeriem raksturīgo bioloģisko daudzveidību. 

Ezera putni

Papes ezers un tā apkārtne ir nozīmīga putnu ligzdošanas, migrējošo putnu, īpaši ūdensputnu, koncentrācijas vieta. Tā ir viena no svarīgākajām aizsargājamo putnu sugu – lielā dumpja (Botarus stellaris), niedru lijas (Circus aeruginosus) un mazā ormanīša (Porzana parva) ligzdošanas vietām Latvijā. Ezerā ligzdo arī daudzas citas ES Putnu direktīvas 1. pielikumā iekļautās putnu sugas, piemēram, Papes ezerā joprojām iespējams sastapt pasaulē apdraudēto grīšļu ķauķi (Acrocephalus paludicola). Ezers ir valsts mērogā nozīmīgs arī tādu niedrāju putnu kā Seivi ķauķa (Locustella luscinioides) (vairāki simti pāru) un bārdzīlītes (Panurus biarmicus) ligzdošanas vieta. Rudens migrācijās ezerā atpūtai pulcējas simtiem un reizēm pat tūkstošiem migrējošo dzērvju un zosu.

Par putnu vērošanas iespējām Papē šeit!

 

Aizsargājamie biotopi

Papes ezers ir nozīmīga ES Biotopu direktīvas biotopa - mezotrofas ūdenstilpes ar bentisku mieturaļģu augāju - aizsardzības vieta. Bez tam teritorijā sastopami arī tādi aizsargājami biotopi kā pelēkās kāpas ar zemu lakstaugu veģetāciju, kaļķaini zāļu purvi ar dižo aslapi, sugām bagātas vilkakūlas pļavas smilšainās augsnēs, molīnijas pļavas uz kaļķainām vai mālainām augsnēm, jūras piekrastes smilts sēkļi, embrionālās kāpas, neskarti augstie purvi, pārejas purvi un slīkšņas, boreālie meži.

 

Papes ezers ir organiskām vielām bagāts ezers jeb mezotrofs ezers. Šeit aug mieturaļģu (Charophyta) augājs. Ezera piekrastē un līcīšos aug dižās aslapes (Cladium mariscus audzesm), kas šeit ir samērā bieži sastopamas, bet Latvijā ir liels retums, jo šie augi aug kaļķainās augsnēs. Šie biotopi ir reti un aizsargājami Latvijā un arī visā Eiropas Savienībā.

 

Papes ezera izcelsme

Ezers aizņem daļu no Litorīnas jūras ieplakas, kas stiepjas no Nidas purva dienvidos līdz Liepājas ezeram ziemeļos. Šo ieplaku no jūras nošķir šaura piekrastes kāpu josla. Līči un pussalas izrobo Papes ezera krasta līniju, kura ir mainīga palu laikā. Ezera krasti pārsvarā lēzeni, zemi un smilšaini, rietumu un ziemeļrietumu krastā kūdraini, austrumu un dienvidrietumu malā smilšaini, bet ziemeļu galā akmeņaini.

Par to, kādēļ Papes ezera austrumu krastā tik daudz lielu akmeņu, stāsta teika: „Velns nesis akmeņus no Jodkrantes (Kuršu joma) uz Stulbo ezeru (bijušo Meiķes ezeru). Nav paspējis aiznest tos līdz Sulbajam ezeram, kas Papes Sesku muižā iedziedājies gailis. No lielā pārbīļa velnam visi akmeņi izbiruši te gar Papes ezera malu”. Kopumā apkārtne līdzena, uz dienvidiem un rietumiem arī tālāk zema, purvaina. Ezerā ir vairākas salas un pussalas, kuru skaits arī mēdz mainīties palu laikā.

Ūdens līmeņa regulēšana

Kamēr ezera noteka uz jūru bija atvērta, jūras uzplūdos un rudens vētrās ūdens tika dzīts seklajā ezerā un pārpludināja ceļus un pļavas. Tādēļ jau 1830. gadā tika ierīkots pirmais koka aizsprosts uz ezera noteces uz jūru – tagad Papes kanāls. Turpmākajos 200 gadus ezera ūdens līmenis regulēts, veicot dažādus hidroloģiskā režīma regulēšanas pasākumus: aizsprosta būvniecība un atjaunošana uz Papes ezera iztekas uz jūru, Papes poldera izveidošana, Paurupes – Līgupes kanāla būvniecība. Kaut arī ar šiem regulējumiem daļēji stabilizējās ūdens līmeņa maiņas, Papes ezerā pavasaros, rudeņos un stipru vētru laikā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, izbūvējot Paurupes – Līgupes kanālu, kopumā pasliktinājās ezera ūdens apmaiņas process, samazinājās jūras iesāļā ūdens ieplūšana ezerā, skābekļa daudzums ūdenī, notika intensīvs ezera aizaugšanas un eitrofikācijas process. Kopumā tas pasliktināja ekoloģisko situāciju ezerā, radīja nelabvēlīgus apstākļus putnu un zivju dzīvei ezerā. Turpmākajā ezera apsaimniekošanā prioritāra ir tā hidroloģiskā režīma daļēja atjaunošana un stabilizēšana.

Pašreiz Papes ezers strauji aizaug, no kopējās ezera platības lielāko daļu aptuveni 80 % aizņem niedrājs. Aizaugumu veido galvenokārt niedres, meldri, grīšļi, lēpes, glīvenes. Ezera pastiprinātā aizaugšana ar niedrēm samazina ūdensputnu, īpaši lielā dumpja ligzdošanas un barošanās apstākļus, jo šī putna dzīvei nepieciešami mozaīkveida niedrāji ar atklātu ūdeni starp tiem. Saimnieciskā darbība (niedrāju pļaušana, makšķerēšana, medības un citas darbības) ligzdošanas un migrāciju periodos rada traucējumu putniem. Tādēļ ezera turpmākajā apsaimniekošanā ir svarīgi ierobežot traucējumus putniem, nosakot sezonālos un citus liegumus, veidot ūdensputnu ligzdošanai piemērotus biotopus, stabilizēt un daļēji atjaunot ezera hidroloģisko režīmu, kā arī pļaut niedres, veidojot niedrājos klajumus.

Vēsture

Ezers pirmoreiz dokumentos pieminēts Kursas sadalīšanas līgumā 1253.gadā, kur vācu tekstā minēts kā „die Heilige See” un latīņu tekstā „stagnum sanctum”. Apzīmējums „svētezers” jeb „svētais ezers” visticamāk radies sakarā ar mūsu senču atsevišķām svētvietām tā krastos.

1834. gadā izrakts Papes kanāls, kas savieno ezeru ar jūru. Uz šī kanāla ezera līmeņa regulēšanai izbūvētas slūžas, kas vairakkārt pārbūvētas.