Sausie priežu meži veidojušies sauso un smilšaino augšņu apvidos gan līdzenumos, gan augstienēs. Tie visvairāk izplatīti piejūras teritorijās un iekšzemes kāpu apvidos.
Sauso priežu mežā parasti dominē priede. Dažkārt auglīgākās vietās kopā ar priedi aug arī egle vai lapu koki un egle. Parasti priežu mežos veidojas labi apgaismojuma apstākļi zemsedzē un koku stāvā. Diennakts laikā šeit vērojamas krasas temperatūras svārstības – karstums dienā un aukstums naktī. Zemsedzē redzami ķērpji un sūnas. Krūmi un lakstaugi nabadzīgo augšanas apstākļu dēļ sastopami reti.
Priežu mežu dabiskais traucējums – uguns
Priežu meži un tajos dzīvojošie organismi dabiskā, cilvēka nepārveidotā stāvoklī ir cieši saistīti un ļoti atkarīgi no ugunsgrēkiem. Ugunsgrēki atkarībā no vietas īpatnībām priežu mežos noris reizi 10 – 100 gados. Visbiežāk tie skar nelielu platību, kas izskaidrojams ar priežu mežu īpatnībām un agrāk notikušo ugunsgrēku robežām.
Pašās sausākajās vietās tie noris biežāk, tomēr to stiprums lēnā “degmateriāla” uzkrāšanās ātruma dēļ ir neliels. Auglīgākās vietās ugunsgrēki noris retāk, bet, pateicoties lielākam “degmateriāla” daudzumam, tie izpaužas nedaudz spēcīgāk.
Tomēr visbiežāk uguns izplatās pa zemi, neskarot koku vainagus, un par tās stiprumu liecina lielāks vai mazāks apdegušo koku skaits.
Priedes laika gaitā ir piemērojušās šādiem, ne pārāk stipriem ugunsgrēkiem. Par to liecina biezā miza, augstu no zemes novietotais vainags, dziļā sakņu sistēma un spēja lielā mērā mazināt uguns radīto bojājumu koksnē.
Tāpēc ugunsgrēka rezultātā, spēcīgi apdegot stumbra lejasdaļai, aiziet bojā neliela daļa priežu. Atmirušo koku vietās laika gaitā veidojas atklātas vietas ar atsegtu augsni un pelnu kārtu, kurās notiek meža atjaunošanās. Apdegušo priežu stumbros veidojas deguma rētas un atsedzas koksne. Šie koki pastiprināti sasveķojas un nākamā ugunsgrēka laikā var spēcīgi apdegt un aiziet bojā. Citi koki turpretī pārdzīvo vairākus ugunsgrēkus, un katrs no tiem atstāj pēdas koka stumbrā. Tūlīt pēc ugunsgrēka izdzīvojušie koki pastiprināti ražo sēklas.
Pēc ugunsgrēka atmirušās priedes var nogāzties vai palikt stāvus. Abos gadījumos to sadalīšanās norit ļoti lēni, kas nozīmē iespēju ilgu laiku tās apdzīvot dažādām sugām. Zemē guļošās kritalas var skart nākamie ugunsgrēki, kas nodrošina nepārtrauktu atmirušas un degušas koksnes pastāvēšanu mežā.
Sausajiem priežu mežiem raksturīgais augu un dzīvnieku sugu kopums ir pielāgojies strauji un ātri izplatīties, nolūkā patverties no ugunsgrēka vai arī, lai strauji ieņemtu uguns nesen traucētās vietas, tāpēc uguns norise sausajos priežu mežos nebūtu uzskatāma par šo sugu apdraudošo faktoru. Tieši pretēji – daudzām sugām uguns klātbūtne ir pat nepieciešama, lai spētu izdzīvot.
Dabiska priežu mežu struktūra
Cilvēka nepārveidotos priežu mežos pat nelielās platībās sastopami visdažādāko vecumu un dimensiju koki. Vecākiem kokiem veidojusies izteikti bieza miza, to galotnes ir apaļas, bet stumbros redzamas daudzu ugunsgrēku radītās rētas. To stumbros dzeņu sugas sakalušas dobumus. Jaunāko koku grupas sastāv no lielākām un mazākām priedēm. To starpā noris sīva cīņa par gaismu un barības vielām. Tikai nedaudzas no tām spēs izdzīvot un sasniegt lielu vecumu. Uz katra soļa var redzēt lielu resnu priežu guļošus stumbrus. Daži no tiem ir nesen nokrituši un cieti, citi jau sākuši sadalīties, bet vietām redzami arī ar sūnām apauguši satrupējuši priežu stumbri. Katru no šīm kritalām apdzīvo dažādas kukaiņu sugas, piemēram, skujkoku dižkoksngrauzis (Tragasoma depsarium) apdzīvo tikai lielu izmēru un daļēji sadalījušās kritalas.
