Starp Papes ezeru un jūru izvietojusies apmēram 1–2 km plata kāpu grēda, no kurām lielākās ir Kupu kāpa, Lāvas kalns un Pāļu kalns. Kāpas vietumis sedz vērtīgas mežaudzes, nogāzēs redzamas arī ainaviskas priežu retaines.
Dodoties pastaigā pa kāpām jūs redzēsiet sila un mētrāja tipa mežus, kas sedz lielas vienlaidus platības uz kāpām līdzenās vietās un ieplakās starp kāpu grēdām. Meži parasti seko priekškāpām vai pelēkajām kāpām, bet dabas parka ziemeļu daļā, posmā no Priediengalciema līdz Jūrmalciemam, sakarā ar aktīvajiem kāpu noskalošanās procesiem pie Mietraga, meži robežojas ar pludmali.
Mežu blīvums samazinās dienvidu virzienā, sākot no Priediengalciema. Tomēr te (meklē pie „Paipām”, Papes Koņciemā!) konstatētas vērtīgas vecu priežu audzes uz kāpām. Vērtīgākās mežaudzes no sugu un biotopu aizsardzības viedokļa dabas parka teritorijā atrodas tuvāk jūrai. Aptuveni vērtējot, šo mežu platība aizņem 40 –50 % no kopējās mežu platības dabas parka teritorijā, bet mētrāja tipa meži aizņem aptuveni 50–60 % no mežu platības.
Ieskatoties, piekrastes mežainajās teritorijās novērojama erozija vēja un lietus iedarbībā, kā rezultātā kāpu nogāzēs izveidojušies brīvi smilšu laukumi (piemēram, no Kupu kāpas uz dienvidiem). Piekrastē kāpu nogāzēs bieži sastopamas priežu retaines, kas ir sevišķi ainaviski vērtīgas.
Kāpu attīstība
Kāpas veidojas, vējam pārvietojot smiltis. Embrionālās kāpas ir kāpu veidošanās pirmā stadija. Tie ir nelieli, apmēram 10–50 cm augsti smilšu pauguri pludmales augstākajā daļā vai pie pastāvīgo kāpu piekājes, kas parasti veidojas vēja pārpūstajām smiltīm sastopot kādu šķērsli – izcilni vai augu. Uzkrājas smilšu kaudzītes, kas apvienojoties veido kāpu aizmetņus – embrionālās kāpas, kuras klāj skraja veģetācija. Papes dabas parka teritorijā ir vāji izteikta embrionālā kāpa, tā parādās nelielā platībā atsevišķās vietās: pie Nidas, pie Ķoņciema, pie Papes. Iespējams, ka embrionālās kāpas veidošanos traucē aktīvie noskalošanās procesi, kas raksturīgi tieši Nidas piekrastei (Eberhards, 2004).
Priekškāpas jeb baltās kāpas parasti veido krasta līnijai paralēlus kāpu vaļņus aiz embrionālajām kāpām vai tieši aiz pludmales. Priekškāpās sastopamas lakstaugu un krūmu sugas, kas izturīgas pret ieputināšanu smiltīs, jo te vēl notiek aktīva brīvo smilšu pārvietošanās. Priekškāpas dabas parkā “Pape” stiepjas gar visu piekrasti apmēram 20 m platā joslā, sākot no dienvidu robežas līdz Priediengalciemam ziemeļos. Priekškāpas ar lakstaugu veģetāciju atsevišķos posmos mijas ar nelielām platībām, kur dominē krūmi. Tādi piekrastes posmi atrodami pie Nidas, Papes, Priediengalciema.
Pelēkās kāpas atrodas aiz priekškāpām, vai stāvkrastiem un aktīva smilšu kustība tajās vairs nenotiek, vai notiek ļoti maz. Tām raksturīgs nosacīti stabils augājs ar sūnām, ķērpjiem un skraju lakstaugu segumu, kā arī atsevišķiem kokiem un krūmiem. Pelēkās kāpas atrodamas gar visu piekrasti mozaīkveidā, izņemot stāvkrasta un noskalotos krasta posmus (no Priediengalciema uz ziemeļiem), kur sausieņu priežu meži, mežainas jūrmalas kāpas un priežu retaines robežojas ar pludmali.
Pelēkās kāpas nelielās platībās iekļaujas starp citiem biotopiem – pļavām, mežainām jūrmalas kāpām, cilvēka izveidotiem biotopiem, sākot no Papes dabas parka dienvidu robežas, bet nozīmīgas platības sasniedz Papē, Ķoņciemā, kur vietumis stiepjas vidēji 20–40 m vienlaidu joslā. Tiesa gan, tieši šinīs teritorijās iespējami vislielākie šī vērtīgā biotopa traucējumi, jo rekreācijas ietekme ciematu teritorijās ir vislielākā un biotops ir apdraudēts. Pelēkajās kāpās daudzviet vērojamas nelielu priežu vai kārklu audzes. Tas nozīmē, ka dabiskās sukcesijas rezultātā tās ar laiku pārvērtīsies par mežainām jūrmalas kāpām.
Starpkāpu ieplakas dabas parka teritorijā nav izteiktas. Tās piekrastē tika konstatētas tikai atsevišķās vietās, nenozīmīgās platībās. Mēreni mitros vai sausos augšanas apstākļos līdzenās vietās ziemeļos no Nidas izveidojušies sausi virsāji. Te dominē sila virsis, sastopamas arī kāpu pļavu graudzāles. Atsevišķās vietās nelieli virsāju laukumi konstatēti arī mežos (pārsvarā izcirtumos), bet dabiskās sukcesijas rezultātā tie aizaug.
Raksturojot kāpu kopējo stāvokli dabas parkā “Pape” var atzīmēt, ka daudzās vietās priekškāpas un pelēkās kāpas ir daudz mazāk cilvēka darbības rezultātā cietušas, kā tuvāk pie lielām pilsētām un apdzīvotām vietām. Vietām, ir notikusi izbraukāšana, kāpu pārveidošana, veidojot aizsargžogus, ugunskura vietas, piknika vietas. Nozīmīgākais apdraudējums kāpām ir nelegālā būvniecība, piemēram, pie Nidas (priekškāpās netālu no “Atvaru” mājām) un Papes.
